No entuziasma līdz sistēmai: kā stiprināt sabiedrības rīcībspēju krīzēs

“Es zinu, kur vērsties pēc palīdzības un kā rīkoties krīzes situācijā.” 
“Manā apkārtnē ir cilvēki, kas palīdzētu krīzes situācijā.”
Šos apgalvojumus forumā komentē dalībnieki, pārvietojoties pa “drošības termometra” skalu — no “pilnībā atbilst” līdz “pilnībā neatbilst”. Lielākā daļa paļaujas uz valsts dienestiem un bruņotajiem spēkiem, taču, kad jautājums skar pašvaldību spēju reaģēt krīzēs, pārliecība strauji mazinās.

4. oktobrī notikušais Ogres novada NVO forums “Droša kopiena – stipra valsts: no izpratnes uz rīcību” spilgti iezīmēja šo kontrastu. To ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu rīkoja Ogres novada pilsoniskās sadarbības un attīstības biedrība, kas jau vairāk nekā gadu organizē mācības par sabiedrības gatavību krīzēm — no individuālās sagatavotības līdz kopienu līmeņa sadarbībai.

Interese par šīm tēmām pieaug. Laikā, kad virs Eiropas lidinās droni un tiek apspriesti dažādi drošības riski, cilvēki vēlas būt zinoši un gatavi rīkoties. Šogad arī Latvijas Pilsoniskā alianse sadarbībā ar Iekšlietu ministriju, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu un Latvijas Platformu attīstības sadarbībai (LAPAS) aizsāka pirmo Civilās aizsardzības nedēļu, uzsverot, ka sabiedrības noturība nav tikai valsts institūciju uzdevums — tā ir kopīga atbildība.

Šajā nedēļā Iekšlietu ministrijas rīkotajā seminārā tika prezentētas vadlīnijas pašvaldībām sabiedrības līdzdalības pilnveidošanai civilās aizsardzības sistēmā. Tas ir būtisks solis — tomēr, lai iedzīvotāju entuziasms pārtaptu reālā gatavībā, nepietiek tikai ar dokumentiem. Nepieciešama arī mērķtiecīga un motivēta vietvaru iesaiste.

Kā jebkuram muskulim, arī sabiedrības noturības un sadarbības muskulim nepieciešami regulāri treniņi — kopīgas mācības, vingrinājumi un sadarbība starp iedzīvotājiem un pašvaldību. Tikai darbojoties kopā, spējas kļūst no teorētiskām par praktiskām.

Pozitīvu piemēru netrūkst: Kuldīgas un Krāslavas novados NVO pārstāvji ir pilntiesīgi civilās aizsardzības komisiju locekļi; Rīgā tiek organizēti evakuācijas vingrinājumi un iedzīvotāju apmācības, atsevišķas pašvaldības sadarbību ar NVO pārbaudīja arī šī gada NAMEJS mācību ietvaros. Tomēr ne visur sadarbība notiek tik sekmīgi. Ogrē redzams, cik trausla var būt kopējās drošības ķēde, ja pašvaldība nav atvērta dialogam ar saviem iedzīvotājiem un pilsonisko sabiedrību. Pat aktīvu NVO centieni lielākoties paliek bez atbalsta — politisku vai personisku iemeslu dēļ.

Šāda attieksme izgaismo plašāku problēmu: sabiedrības drošība nedrīkst būt atkarīga no konkrētās pašvaldības amatpersonu izpratnes līmeņa un politiskās gribas. Uzticēšanās un sadarbība starp iedzīvotājiem, NVO, pašvaldībām un valsts iestādēm ir drošas valsts pamats.

Valsts aizsardzības koncepcija skaidri uzsver NVO nozīmi sabiedrības noturības stiprināšanā — tās palīdz veidot rīcības gatavības kultūru, veicina kopienu iesaisti un stiprina cilvēku spēju pašorganizēties. Savukārt pašvaldībām ir ne tikai iespēja, bet arī pienākums veidot sadarbību ar iedzīvotājiem, kļūstot par sabiedrības noturības balstu.

Lai gan valsts līmenī pamati ir ielikti, jautājums paliek atklāts — kā panākt, lai šie principi kļūtu par vienotu ikdienas praksi pašvaldībās?

Cerības šajā ziņā liekamas uz jaunizveidoto Krīzes vadības centru, kas sola sadarboties ar ministrijām, pašvaldībām un nevalstisko sektoru, palīdzot iestādēm uzlabot krīžu pārvaldības procesus un sadarbības spējas. Tomēr centrs nevar aizvietot vietējo kapacitāti un aktīvu pašvaldību iesaisti.

Lai sabiedrības gatavība krīzēm nekļūtu par nejaušības vai politiskās labvēlības jautājumu, nepieciešams pārejas posms no dokumentos rakstītām iecerēm uz reālu praksi. Nacionālā līmeņa koordinācija ir svarīga, bet vienlīdz būtiska ir NVO un pašvaldību konkrēta un sistemātiska iesaiste – īpaši tur, kur šobrīd nav sadarbības iestrāžu vai kur pašvaldības ir mazāk atvērtas kopdarbībai ar pilsonisko sabiedrību.

Regulāras mācības, simulācijas un kopienu treniņi ir efektīvākais ceļš uz šādu sadarbību. Tikai tad Krīzes vadības centrs un Valsts aizsardzības koncepcijas mērķi spēs pārtapt reālā noturībā un gatavībā rīkoties.

Diskusijai vērts uzdot jautājumu: kā nodrošināt, lai dokumentos labi formulētie plāni iedzīvotos pašvaldību un NVO sadarbības praksē?

Viena iespēja — nacionāla līmeņa koordinācijas platforma, kur regulāri tiktos valsts, pašvaldību un NVO pārstāvji, apmainoties pieredzē un risinot reālus izaicinājumus. Otra — iekļaut sabiedrības iesaistes rādītājus civilās aizsardzības sistēmas novērtējumā, motivējot pašvaldības stiprināt līdzdalību praksē, ne tikai plānos.

Jo galu galā — neviens dokuments pats par sevi cilvēkus nepasargā. To dara cilvēki, kas zina, kā rīkoties, un pašvaldības, kas ir gatavas sadarboties.

No entuziasma līdz sistēmai – tieši tur šobrīd ir mūsu nākamais izaicinājums. Mūsu drošības sistēma būs tik stipra, cik stiprs būs tās vājākais posms.

Elīna Grīnhofa

Ogres novada pilsoniskās sadarbības un attīstības biedrības valdes locekle