Neatbildēšanas kultūra. Tiesiskums kā izturības pārbaude.

Administratīvā rajona tiesa 2026. gada 14. janvārī atzina par prettiesisku Ogres novada pašvaldības rīcību, uzliekot par pienākumu pašvaldībai viena mēneša laikā rakstveidā atvainoties Ogres novada pilsoniskās sadarbības un attīstības biedrībai. Tiesa secināja, ka pašvaldība nebija atbildējusi uz biedrības iesniegumiem, nebija izvērtējusi lūgumu par telpu nodrošināšanu. Spriedumā īpaši uzsvērts, ka šī rīcība “nav tikai tehniska kļūda, bet gan labas pārvaldības principa pārkāpums”. Taču atvainošanos biedrība sagaidīja tikai šonedēļ, pēc atkārtotas vēršanās tiesā.

Prasību administratīvajā tiesā biedrība iesniedza pirms apmēram pusotra gada. Šādi izlēmām rīkoties ne jau tāpēc, ka vēlētos tiesāties ar savu pašvaldību. Taču bija sakrājies pārāk daudz neatbildētu iesniegumu un situāciju, kurās pašvaldība vienkārši neiesaistījās dialogā. Vēršanos tiesā redzējām kā galēju instrumentu, lai mēģinātu panākt elementāru komunikāciju un atbildību.

Prasībai izvēlējāmies vienu konkrētu gadījumu no plašāka līdzīgu situāciju kopuma. Tas bija saistīts ar biedrības darbības atbalstu - informācijas pieejamību, telpu nodrošināšanu un attieksmi pret pilsoniskās sabiedrības organizāciju kopumā. Izvēlētajā gadījumā neatbildēšanas sekas bija jūtamākas un robežojās ar kaitniecību. Taču pati situācija nebija unikāla. Drīzāk otrādi - diezgan ikdienišķa. Tieši tāpēc tā šķita svarīga un piemērota precedenta radīšanai.

Latvijā iedzīvotāju tiesības saņemt atbildes no valsts un pašvaldību iestādēm nav tikai “labā prakse”. Tās izriet no Satversmes 104. panta, Iesniegumu likuma, Informācijas atklātības likuma, Valsts pārvaldes iekārtas likuma un Administratīvā procesa likuma. Tie paredz pienākumu iestādēm atbildēt, skaidrot savu rīcību, ievērot labas pārvaldības principu un nodrošināt taisnīgu procedūru saprātīgā termiņā.

Praksē tas ne vienmēr notiek.

Spriedumā pašvaldībai tika uzlikts pienākums viena mēneša laikā rakstveidā atvainoties biedrībai. Valsts nodevu par tiesvedību pašvaldība biedrībai atmaksāja, taču pati atvainošanās - būtiskākais kaitējuma atlīdzinājums - noteiktajā termiņā netika saņemta. Lai panāktu sprieduma izpildi, konsultējāmies ar tiesu par tālāko rīcību situācijā, kad nolēmums netiek pildīts. Tiesa skaidroja, ka šādos gadījumos iespējams sūdzēties par sprieduma neizpildi, savukārt tiesa var lemt par naudassoda piemērošanu atbildīgajai amatpersonai.

Tikai pēc šāda tiesas “atgādinājuma” pašvaldība nosūtīja formālu atvainošanos par “pieļauto prettiesisko rīcību, nenodrošinot biedrības darbības atbalstu”.

Šis nav stāsts par vienu atvainošanos vai konkrētu neatbildētu iesniegumu. Tas vairāk ir stāsts par nesamērību.

Lai panāktu šķietami pašsaprotamu lietu - saņemtu atbildi uz iesniegumu, panāktu, ka pašvaldība izvērtē lūgumu pēc būtības vai pat pilda tiesas spriedumu - nepieciešams ieguldīt ļoti daudz laika, enerģijas un neatlaidības. Tas prasa orientēties normatīvajos aktos, sekot termiņiem, rakstīt procesuālus dokumentus un būt gatavam ilgstošai tiesvedībai - citiem vārdiem, ieguldīt ievērojamus resursus, lai panāktu, ka likumos noteiktais tiek ievērots arī praksē.

Lielākā daļa cilvēku to nedara. Nevis tāpēc, ka nebūtu saskārušies ar neatbildētiem iesniegumiem, bet tāpēc, ka mūsu katra resursi ir ierobežoti un ieguvums bieži vien ir nesamērīgs pret ieguldījumu.

Arī šajā gadījumā gala rezultāts būtībā bija formāla atvainošanās, turklāt saņemta tikai pēc atkārtotas vēršanās tiesā.

Pa šo laiku ir sakrājušies arī citi neatbildēti iesniegumi. Teorētiski arī par tiem iespējams iet to pašu ceļu - vērsties tiesā, gaidīt spriedumu un pēc tam vēl panākt tā izpildi. Taču tas nozīmētu vēl vienu gadu vai ilgāk procesā, lai beigās panāktu to, kam labā pārvaldībā būtu jānotiek bez tiesas iesaistes.

Protams, svarīgi ir tas, ka Latvijā pastāv iespēja aizstāvēt savas tiesības tiesā. Taču demokrātiskas valsts kvalitāti nevar mērīt tikai pēc tā, vai cilvēkam teorētiski ir iespēja tiesāties. Tieši tāpēc tik būtisks ir labas pārvaldības princips - tam demokrātiskā valstī būtu jākļūst par neapspriežamu standartu, nevis izņēmumu vai labas gribas jautājumu.

Labas pārvaldības principa būtība ir vienkārša - valsts un pašvaldības institūcijām jāstrādā cilvēku labā, jāspēj atbildēt, skaidrot savu rīcību, iesaistīties dialogā un cienīt sabiedrību arī tad, ja viedokļi nesakrīt.

Tieši attieksme bieži vien kļūst par lielāko problēmu. Priekšstats, ka “mēs te lemjam, bet tie cilvēki ārpusē tikai traucē”, neveidojas vienā dienā. Tas nostiprinās caur mazām ikdienas situācijām - neatbildētiem iesniegumiem, ignorētiem jautājumiem, nevēlēšanos skaidrot lēmumus vai iesaistīties sarunā.

Un tieši šādas, šķietami mazas un ikdienišķas situācijas ilgtermiņā grauj uzticēšanos valstij un vietvarai daudz vairāk nekā skaļi politiski konflikti.

Uzticēšanās nav abstrakts jēdziens. Ja cilvēkiem rodas sajūta, ka dialogs ar institūcijām nav iespējams, ka viņi netiek uzklausīti vai ka taisnīguma panākšana ir pārāk dārga un laikietilpīga, mazinās vēlme iesaistīties un pieaug atsvešinātība.

Tāpēc demokrātiskas pārvaldības kvalitāti nosaka ne tikai tiesu sistēma vai formālas procedūras, bet arī ikdienas attieksme - spēja atbildēt, skaidrot savu rīcību un sarunāties ar cilvēkiem.

Elīna Grīnhofa, Ogres novada pilsoniskās sadarbības un attīstības biedrība